Pasaciņa par uzmetēju Kaku lāci un apdristo spoguli
Mieriks pipls bija sagaidījis pavasari. Ar diestēsa palīdzību nokurinājis koka kāju un sildījies saules staros, viņš izlīda mežmalā un dīki izstaipījās.
- Nav slikti pencijā, tikai tugriku pamaz.
Mieriks Pipls bija nolēmis apsēt kviešu lauku, bet naudiņas sanāca tikai vienai kaņepei.
Krutais čomaks Kaku lācis arī bija uzmetis. Aizlicies kopā ar reto slimību dziednieku uz Tibetu.
Vaimanādams, ka kaņepe ir pretīgā latviešu krāsā, Mieriks Pipls ilgi cīnījās ar Laimionu sevī.
Beigās viņš tomēr izvilka rokas no pakaļas un to kaņepi nopirka.
- Būs veselīga tēja, - viņš padomāja.
Te kur bijis, kur ne, spogulītis nostājās acu priekšā!
Mieriks Pipls nofočēja sevi ankambarī ar jauno aifonu spogulī, bet bilde sanāca tāda kā šķība, kā apputējuse!
- Da nu nahui, - Mieriks Pipls nodomāja.
- Spoguli tīrīšu nākamgad.
Un nams ar kamieli gultā un Nevīžu uzlikto lāstu atkal iegrima bēdu ielejā...
Ze beigas.